10 no 10 jeb Šeipings @Dailesteatris

Šo izrādi jau gribēju redzēt pagājušajā sezonā, bet tā nu sanāca, ka netiku uz šo izrādi. Tagad jāsāk tā pamatīgi nožēlot, jo gadu atpakaļ izrādē redzamie momenti bija ļoti aktuāli.

Stāsts ir par to kā jauneklis vārdā Ādams iemīl jaunu studenti, kas atbraukusi uz mazpilsētu mācīties. Izrāde paiet vienā elpas vilcienā ar dažādām smieklīgām situācijām. Pirmā cēliena beigās es nesapratu kāpēc vairāki aktieri uzvilka kreklu “Džilindžer atkāpies”. Lūk, šis ir moments ko varētu uzlabot ar aktuālāku vēstījumu. Kad kultūras ministre bija Žaneta, tad minētais sauklis uz aktieru krekliem bija kā atsauce uz “Grende, atkāpies”. Tomēr tā ir tikai mākslinieciska izpausme. Un šajā izrādē ar īsiem iestudējumiem tika parādīti dažādi mākslinieciskie izpausmes veidi. Man visspilgtāk palika atmiņā Advokāta izpildītā dziesma “Perfekta diena” (Oriģinālais izpildītājs ir Nottārs). Šī dziesma pirmizrādes laikā Latvijā tika noteikta kā viena no briesmīgākajām, tomēr izpelnījās milzu popularitāti. Protams, šodien cilvēki ir mācījušies no savām kļūdām un cenšas neatkārtot tādas muļķības, līdz ar to, šodien nekas aktuālāks Latvijā nav. Nottāra pārdēvēšanai par Advokātu ir visai labs piesitiens.

Tomēr būtiskākais ir pats izrādes stāsts. Ilze Ķuzule-Skrastiņa parādīja to kādas spēj būt mūsdienu sievietes – dumpinieciskas, pievilcīgas, gudras, iekārojamas, savtīgas un lielas maitas vienlaicīgi. Ļoti patika viņas aktierspēle. Viņas atveidotais tēls iepazinās ar vīrieti, kuru atveidoja Artūrs Dīcis, kurš pēc mūsdienu raksturojuma būtu saucams par pelēko peli – nepārliecināts, nevīžīgs pret izskatu, kautrīgs un bailīgs. Izrādes laikā, kā jau mūsdienās bieži tas ir redzēts, sieviete izmaina vīrieti līdz nepazīšanai (protams uz labo pusi). Laika gaitā aug arī vīrieša pašapziņa un mainās dažādas rakstura īpašības. Tomēr vīrietis, kuram nekad nav pievērsta uzmanība, nespēj tikt galā ar sieviešu uzmanību un viņam paslīd kāja (cik tipiski).

Man ļoti patika Ginta Andžāna aktierspēle. Sākot ar smieklīgajām dejām, ar nelieliem akrobātiskiem trikiem, pumpēšanos uz vienas rokas (tiešām iespaidīgi), putu cīņām un beidzot ar lieliskiem dialogiem un labu ticamības momentu. Man patika nepiespiestais sarunas veids, kurā brīžam ir rupjības, tomēr tās nav par daudz un ir īsti vietā.

Galu galā jāsaka, ka aktieru sastāvs bija jauns un lielisks. 

Izrādes būtība tika parādīta pēdējās 15 minūtēs, kad atklājās stāsta morāle par mākslu. Kā jau iepriekš, tika pieminēti dažādi mākslas izpausmes veidi, un beigās tie savijās vienā. Sākotnējais manifests pret skulptūru, kas, manās acīs, simbolizēja klasisko mākslu un tās vērtības, bija kā vēstures apgānīšana. Šie jaunie izpausmes veidi, kur tiek meklētas jaunas iespējas kā māksliniekiem izpausties, rast jaunas nišas, meklēt nezināmo un noliegt visu iepriekšējo, aizmirst par pašu galveno – mākslai ir jābūt saprotamai. Izrādes laikā māksla tiek pieminēta kā subjektīva izpausme, ko katrs saprot kā vēlas, tomēr Ādama teiktais izrādes beigās par to, ka ādas dīvāni, kuri taisīti no dzīvnieku bērnu ādām nav māksla. Jā, dažs var teikt, ka māksla prasa upurus un, iespējams, tā tiks novērtēta tikai pēc kāda laika, tomēr tas ir koks ar diviem galiem. Grūti nostāties kāda pusē par mūsdienu mākslas izpausmes veidiem, bet ir acīm redzami, ka aizvien biežāk klasiskās vērtības tiek aizmirstas. Varu tikai minēt Raiņa vārdiem: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”

Ir jārada kas saturiski bagāts, kas liek cilvēkiem smieties, aizdomāties un pārdzīvot. Šai izrādei es dodu 10 balles no 10. Aktieru sastāvs ir lielisks, Džilindžers ļoti labi iznesa savu domu ar beigām, kur skatītājam pašam ir jārod atbilde. Var aktualizēt atsauces uz dažādiem notikumiem, kas pirmizrādes brīdī bija ziņu virsrakstos, tomēr tie nemaina izrādes būtību. Es ļoti ceru, ka šo izrādi rādīs biežāk, jo tā ir mūsdienīga izrāde ar intriģējošām beigām un neatbildētu jautājumu: “Kur beidzas māksla?”

Izrādes apraksts: http://www.dailesteatris.lv/izrade/292/seipings
P.S. Aizej, nenožēlosi!