Baidies jautāt, KLUSĒ!

Posted on

Bija silta vasaras diena, un es sāku savu īsto ceļojumu pa Latgali. Braukāju pa vietām, kur biju izplānojis doties. Apskatīju vienu vietu pēc otras, līdz beidzot nedaudz apmaldījos. Nobraucu garām lauku mājām, kur bija cilvēki, bet, neziņā nemaz neapstājos un nepajautāju ceļu. Pēc nepilnām 15 minūtēm jau biju pārsitis mašīnai radiatoru un, piespiedu kārtā, devos runāties ar cilvēkiem, lai man palīdz… Read the rest of this entry »

Karmas punkti

Posted on

Ko Tu atstāj aiz sevis?

Jautājums, ko varam uzdot dažādās situācijās, un atbildes liekot vienā maisā, var izklausīties diezgan amizanti – maz dzeramnaudas, nenodzēstu cigareti, tukšu vietu gultā, nepiepildītas vēlmes, kuplu ģimeni, izaudzinātus bērnus, daudz kaķu, vilšanos, pelnus, atmiņas… Read the rest of this entry »

Pakļaušanās @jrt_lv

Posted on Updated on

Šosezon pirmā izrāde. Pēc atsauksmēm un visa pārējā, es biju gatavs šai izrādei. Islāms, bēgļi, Rietumu pasaules vērtības un viss cits aktuālais. Tas ir svaigs, tas notiek tagad un man to ļoti gribējās redzēt. Read the rest of this entry »

Komentētāji

Posted on Updated on

Ir brīži, kad sakrājas par daudz. Un tad gribās savaldīties, neizdarīt kārtējo kļūdu savā “Undo” sarakstā, pēc kuras sūdi, kā lavīna metas pār Tavu galvu. Pastāvēt klusu maliņā, paskatīties kā izvērtīsies situācija… Dusmas ar ziņkāri mijas kopā, tirpas pār muguras apakšu lēnām skrien uz augšu, nesavaldība vai kas daudz spēcīgāks liek Tev pateikt “pietiek”, bet tas tikai atskan Tavā galvā, un Tu turpini klausīties, kaut gan sen jau Tevi vairs neinteresē notiekošais.

Nesenā pagātnē nācies saskarties ar trīs tipu cilvēkiem aizvien biežāk un biežāk. Varbūt lasot šo, viņi ieraudzīs sevi, varbūt nē. Kāda gan tam starpība? Nevienu vārdā nedēvēju, un ja kādam šis ir kā spogulis sejā, nu tad varu apsveikt un pasniegt siltu rokas spiedienu. Ne jau man kādam vajag acis atvērt, man vienkārši ir sakrājies.

Pirmā kategorija – informācijas monopolists. Tu sāc sarunu ar kādu, tā vienkārši par dzīvi, par apkārt notiekošajiem procesiem, arī globālām un filozofiskām tēmām. Un tad Tu saproti, ka esi nonācis vieslekcijā par to kas ir labi, un kas nav. Vienpersonisks viedoklis par visu notiekošo, bez vēlmes uzklausīt citu viedokli, jo tas nemaz neinteresē. Runas veids kā diktatoram, no kura sacītā Jūs vairāk negribat neko dzirdēt. Cilvēkam ir svarīgi pateikt savu monologu, jo, iespējams, bērnībā viņam neviens nav ļāvis izteikties, vai arī, tā viņš apliecina savu ego citu priekšā, vai arī… Vai nav vienalga? Pārsvarā cilvēki runā, lai komunicētu, apmainītos ar viedokļiem, nevis klausītos tikai vienā izredzētajā, kurš savu viedokli uzspiež.

Otrā kategorija – problēmu meklētājs. Esat kādreiz pirkuši auto? Tas process ir laikietilpīgs, jo sākumā Jums vajag tikai auto, bet pēc tam saprotat, ka mašīnu vajadzēs arī uzturēt. Tad Jūs sākat komunicēt ar cilvēkiem, kuri kaut ko no tā visa saport. Jums ir kāda specifiska vēlme, par konkrētu auto, bet tad Jūs mēģina atrunāt. Un tad sākas vesela rinda ar epitetiem, ko mēs katrs zinām, jo tiek piesaukts dajebkurš auto modelis un viņa tipiskās problēmas (kārba, degvielas sūknis, elektronika u.t.t.), kad beigu beigās Jūs saprotat, ka neko vairāk par 3. Golf Jūs nevēlaties. Nav slikta mašīna, bet tas galīgi sākumā neatbilda Jūsu iecerei un iztēlei par jauniegūto auto. Tā arī ir ar dažiem cilvēkiem, kad stāsti viņam dajebko, viņš nevis uzrunās Tevi, vai kā savādāk mēģinās iestāstīt, ka esi izdarījis pamatīgu kļūdu. Nopirku jaunu Samsung. Sūds! Androīds uzkārsies. Vajadzēja iPhone ņemt. Bijām vakariņās restorānā X. Sūds! Tur nav šis vai tas, un tur smird! Katrs cilvēks skatās caur savu pieredzes prizmu, tomēr šī skaudrā negācijas adatas meklēšana siena kaudzē mēdz būt kaitinoša. Vienkāršāk ir neko nestāstīt, jo Tu zini, ka izbaudi to kas ar Tevi notiek, un citu viedoklis par to nav īpaši svarīgs. Es izbaudu to, kas man ir svarīgi, un ir sasodīti liels prieks, ja sanāk šajās pozitīvajās emocijās dalīties. Ja nesanāk? Tas nemaina lietas būtību, ka man (ne)vajag kādu, kas man pastāstīs kas ar manu foršo mirkli nav kārtībā.

Trešā kategorija – personiskais gids. Jūs tak esat devušies ceļojumos, gan tuvākos, gan arī nedaudz tālākos. Kur nu kurais, bet izbraucieni ir bijuši. Izbaudījuši ceļojumu pa savam, varbūt ne tā klasiski kā “katrs no mums”, bet gan ieguvuši informāciju no dažādiem avotiem un paņēmis to, kas Jūsu sirdij tuvāks. Beigu beigās esat izbaudījis savu ceļojumu pēc pilnas programmas. Varbūt tas ir izdevies kā cerēts, varbūt bija par īsu, vai arī bija nedaudz garlaicīgi. Tomēr Jūs devāties tur ar konkrētu mērķi un vīziju par to ko sagaidīsiet no šī piedzīvojuma. Kad sanāk pastāstīt kādam kur esat bijuši, un ko darījuši, tad no sarunu biedra puses sāk gāzties jautājumu lavīna. Un ne jau par to, kā tur izskatījās, vai arī kādu detalizētāku aprakstu no piedzīvotā, bet gan jautājumu kaudze par vietām, kuras noteikti ir jāapskata tur esot. Beigu beigās, sarunu biedrs liek Tev justies sūdīgi, jo Tu neesi redzējis to, kas ir “must see”, un pēkšņi Tavs lieliskais ceļojums kļuvis par vienkārši izniekotu laiku, vismaz tādas sajūtas sāk parādīties. Kad man tā gadījās ar otro cilvēku, es pateicu, ka braucu ar konkrētu mērķi un attiecīgās vietas mani totāli neinteresē, kas pārvērtās par apvainojumu jūru, ka es neko nesaprotot un nespēju novērtēt iespējas. Jā, varbūt! Ne jau es ar viņu braucu ceļojumā, bet gan pats devos baudīt to kas mani interesē. Galu galā sapratu, ka aizbāzt muti tādiem nav iespējams, jo cilvēki nespēj skatīties uz lietām no vairākiem skatu punktiem, un mēģināt saskatīt to, kas citam liekas kā “wow” moments.

Ar šo visu gribēju pateikt, ka pietiek zākāt vienam otru par to ko viņš dara. Tā ir viņa brīva izvēle, un, kamēr tas notiek likuma ietvaros, ir jāpriecājas, ka cilvēkiem ir dažādas intereses. Pavērojot sporta komentārus olimpiādes laikā saprotu, ka līdz adekvātai un iecietīgai sabiedrībai mums ir ļoti tāls ceļš vēl ejams. Labāk iedurt sānā ar kādu dzēlīgu komentāru, nekā pateikt kādu labu vārdu. Lieki teikt, ka no šādiem cilvēkiem cenšos izvairīties pa gabalu un ciešu kontaktu neuzturēt. Ir pārāk daudz negāciju, lai vēl papildus sevi mocītu ar komentētājiem…

 

Kurpes?

Posted on Updated on

Vai Jūs esat pamanījuši cilvēku apavus? Pavērojiet. Tas ir tik interesanti kā cilvēki attiecas pret to ko velk kājās. Tomēr šeit ir arī monētas otra puse – cilvēku pirktspēja. Latvijā, būtībā, ir skumjš skats uz to visu, jo daudzi ikdienā izdzīvo, nevis atļaujās to ko gribētu. Visapkārt ir tik daudz reklāmu, ka cilvēks apjūk un nesaprot vairs kas ir labs, un kas slikts. Pareizāk būtu teikt, viņi zin kas ir populārs un ko viņiem vajag reklāmu iespaidā. Pēc tam skats makā parāda reālo situāciju, un cilvēki meklē alternatīvu. Šī alternatīva parasti ir maz kvalitatīva un līdzīga kādam no oriģināliem. Šādus apavus es saņēmu vairākus gadus atpakaļ, kad kāds no maniem tuviniekiem aizgāja citā saulē. Mest ārā negribējās, bet vilkt arī ne. Šie apavi piederēja krietnam vīrietim, kuram aiz muguras bija 8 gadu desmiti. Šeit es gribu apstāties pie galvenā iemesla kāpēc es šo visu apņēmos uzrakstīt.
Read the rest of this entry »

Ērtas dzīvošanas mirklīši @Dailesteatris

Posted on Updated on

Gribēju aiziet uz teātri. Meklēju kādu izrādi nākamajā dienā, un šī iekrita man acīs. Par izrādi nezināju neko, tik vien kā beidzot gribēju apskatīt kādu Kārļa Auškāpa darbu. Izrāde sākās ar to, ka tika pieminēts ar klusuma brīdi Aivars Siliņš, kuru šodien apglabāja. Viņam būtu bijis jāspēlē šajā izrādē, tomēr viņš šo izrādi noskatījās pirmo reizi, no augšas. Read the rest of this entry »

Melnā sperma @Geatris

Posted on

Nosaukums, kas daudzos rada mulsinošu smaidu, tajā pašā laikā atstājot vietu pamatīgai intrigai. Kā odziņa visam ir režisors Vladislavs Nastavševs. Pēc Cerību ezera, kas Spēlmaņu naktī plūca laurus, gribēju redzēt vēl kādu šī režisora darbu. Piedevām aktieru sastāvs, kas, man bija, maz pazīstams, radīja tādu mazu un patīkamu satraukumu. Biju dzirdējis dažādas atsauksmes, tāpēc paša acīm ir labāk redzēt, nekā 100 reizes dzirdēt. Read the rest of this entry »