Skriešana

Posted on Updated on

Nedēļu pēc maratona distances veikšanas, ķermenis ir atguvies kaut cik, tomēr pēcgarša par visu paveikto nav viennozīmīga. Visdrīzāk jau jāpaiet laikam, kad tas viss pa īstam nosēdīsies, bet šobrīd ir baigā putra par to visu.

Atceros, kad, tā pa īstam, veicu pirmo skrējienu ne skolotāja spiests, bet gan tāpēc, ka bija vēlme kaut kā sevi aktīvi nodarbināt. Pirmās reizes bija skrējieni uz Biķernieku trasi, un tas varētu būt 2012. gads. Tie skrējieni bija tik neregulāri, ka par viņiem es pavisam biju piemirsis. Pirmie skrējieni bija ne garāki par pieciem kilometriem, kas tajā brīdī man šķita milzīgs sasniegums. Pēc šādiem skrējieniem noteikti vajadzēja vismaz nedēļu pauzi. 🙂 Laikam ejot, galvā iezagās doma, ka gribās noskriet 10km distanci Rīgas maratona sacensībās. Galvā nebija domas ne par rezultātiem, ne vietām. Tikai noskriet. Kad 2014. gadā finiša līnijā laiks rādīja 49:55, bija visai liels pārsteigums par iespēto. Tas deva iedvesmu nākamajā gadā noskriet daudz ātrāk šo distanci, bet vienīgais ieguvums bija 1 minūte. Nospļāvos un gribēju noskriet savu pirmo pusmaratonu. To es arī paveicu 2015. gadā. Nelikās visai grūti (1:48:30), un tajā brīdī arī iezagās pirmā doma par maratona distanci. Bez kaut kādām zināšanām par skriešanu, bez pulsometriem un profesionāliem treneriem, iesēju ideju savā galvā, ka tas ir izdarāms. Pēc diviem gadiem, tajā pašā Ventspilī, es šo distanci arī pievarēju (4:49), bet gandarījuma sajūta diez vai parādīsies. Sākotnējās domas par laiku zem četrām stundām es atmetu, kad 17. kilometrā visas asinstulznas atnāca vaļā, un arī jaunās tulznas bija parādījušās. 22. kilometrā mani apdzina 4:00 tempa turētājs. Tas bija pirmais mirklis, kad gribējās izstāties, jo sāpes bija neizturamas. Pēc tam, katrs kilometrs kā sevis laušana un pierunāšana uz vēl kādu gabalu, ko vajadzētu noskriet. Skumjākie brīži bija promenādē, kur cilvēku daudzums bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms. Trases pārstāvji, kas atradās tajā posmā, visai cītīgi atbalstīja skrējējus. Kad no promenādes tiec projām, tā paskriet var ātrāk. Tomēr bija arī soļošanas posmi, kuri šķita daudz sāpīgāki par skriešanu kā tādu. Lai aprakstītu kādām fiziskām sāpēm gāju cauri, laikam nav vērts. Un šeit arī jautājums vietā – kam man tas viss? Kāpēc nevarēju izstāties un pielikt punktu sāpēm?

Cilvēki ir visai spītīgi mērķu uzlikšanā un to piepildīšanā. Zinu, ka daudzi izvirza sev nereālus mērķus un pat nesāk to izpildi, jo tas šķiet pārāk nesasniedzami. Tomēr skriešanā ir nedaudz savādāk. Tu ej, soli pa solim, vēlies pārbaudīt savas spējas. Tikai kur ir tā robeža? Šo es visu ceļu sev jautāju, kad riņķoju pa Ventspils ielām trešo un ceturto apli. Sev biju iestāstījis, ka vienu reizi dzīvē gribēšu noskriet maratona distanci. Vēlreiz sākt to no jauna man nebija vēlmes, un piespiedu sev izdarīt to no matter what. Ja godīgi, izstāties būtu bijis kauns, un pēc tam attaisnoties arī negribētos. Vēl atceros, kad smīkņāju pie sevis par viena kolēģa rezultātu Rīgas maratonā 4:53, bet tā reāli neapzinājos kam viņš bija gājis cauri, un kas tika piedzīvots distancē. Līdz pats tam visam izgāju cauri un viņa 4:53 manās acīs ir visai liels sasniegums, jo šeit mēs vairāk nerunājam par skriešanu, bet gan par morālu cīņu ar sevi, kurā padoties nu galīgi negribās. Tāpēc arī tagad man ir kauns par to smīkņāšanu… Atceros arī viena kunga izmestos vārdus, ka maratonu jau jebkurš var noskriet. Domāju, ka jebkurš cilvēks, kurš kaut reizi ir veicis šo distanci, ar lielāko prieku paķers popkorna trauku, iesēdīsies auto un labprāt pavērotu šo kungu veicam 42km.

Šis arī noved mani pie tā galvenā jautājuma: “Kāpēc cilvēki sevi tā nemīl?”

Izskrienot visai daudzus skrējienus, redzu, ka cilvēki pavelkas uz skriešanu sabiedrības mudināti, jo visi taču skrien. Tomēr skriešana pa asfaltu ir sasodīti traumatisks sports. Potītes, ceļi, krusteniskās saites, ahilejs un kas tik vēl ne, ja neesi iepazinis savu ķermeni līdz galam. Skriešanas tehnika, elpošana, apavi… Tās ir tikai mazākās nianses, kam 90% skrējēju vispār nepievērš uzmanību. Pierādīt savu varēšanu uz citu fona vienalga pār kādiem līdzekļiem, šķiet ne visai gudri, tā maigi izsakoties. Arī es esmu šajā kategorijā, kur gribēju pierādīt savu varēšanu neiedziļinoties niansēs, bet gan pats uz savu galvu, jo kurš gan man varēs ko iestāstīt. Lielisks piemērs ir Nils Ušakovs, kurš parādīja kā nevajag darīt, un ar savu rīcību iegājis skrējēju terminoloģijā “skriet Ušakovā”. Kā es pārspriedu ar dažiem skrējējiem, tad maksimālā distance, ko vispār drīkstētu atļaut cilvēkiem skriet bez ārsta atļaujas, ir 25km. Tā vairāk nav bauda vai meditācija, kurā attīri sevi no ikdienas problēmām, bet gan sadomazohisms augstākajā pakāpē.

Ziniet pie kā es atgriezos? Pieci līdz deviņu kilometru skrējieni. Tie sagādā baudu, un atjaunošanās process nav jāstiepj vairāku dienu garumā. Apzināsimies savus spēkus! Ja nu kādam ir vēlme sevi pierādīt skriešanas garākajās distancēs, tad silts ieteikums ir neskriet līdzi pūlim ar galvu sienā, bet gan meklēt iespējas tikt uz bezmaksas treniņiem pie profesionāļiem. Zinu, ka vairākās pilsētās ir attīstīta skriešanas kultūra treneru uzraudzībā, un tā tam vajadzētu arī attīstīties. Lai nebūtu kā man, kad skriešanas treniņš ir kā pienākums, kuru esi atēdies tik daudz, ka nezini vairāk kāpēc to dari. Jābūt pateicīgam, ka esmu izticis bez nopietnām traumām, bet citiem nav tā palaimējies. Ar vēsu prātu atskatoties saprotu, ka mans skrējiens varēja beigties “Ušakovā” manas ietiepības dēļ, uz kuru mani aizveda nepareizie sabiedrības skriešanas stereotipi, un viegli pieejamā reģistrēšanās maratona distancei bez ārsta izziņas. Lai nu kā, es ļoti ceru, ka nepienāks tā diena, kad pats uz savu galvu iešu atkal skriet maratonu.

RUN

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s