Būt Šekspīram @ ditasbalcusteatris.lv

Posted on

Ditas Balčus teātris. ditasbalcusteatris.lv Nebiju dzirdējis par tādu projektu līdz šim, tāpēc piekritu apmeklēt izrādi “Būt Šekspīram” telpā “3 Māsas”.

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Lai arī Ditas Balčus teātris pastāv jau vairāk kā 20 gadus, man bija kauns atdzīties, ka pirms tam par to nebiju dzirdējis. Tas vēl jo vairāk mani ieintriģēja un gribēju zināt kas tas ir. Telpa “3 Māsas” ir ļoti mājīga, un teātra izrāde notika visai omulīgā gaisotnē. Var izvēlēties, vai sēdēt pie galdiņa un malkot vīnu izrādes laikā, vai arī sameklēt savu vietu kādā no rindu sēdvietām. Nelielais skatītāju skaits radīja ļoti personīgu atmosfēru, ka aktieri spēlē izrādi tikai un vienīgi tev. Sajutos visai īpašs.

Izrāde sākas ar renesanses mūziku, kuru izpildīja divi čelli, flauta un nezināms instruments, kuru, kā vēlāk izrādījās, sauc par rata liru. Tāda nomierinoša un skaista melodija, kuru pastiprināja solistu balsis. Pirmais, kas leca acīs bija spilgtie skatuves tēli, kas radīja īstu noskaņu, ka atrodos kādā viduslaiku mākslas priekšnesumā.

Turpinājumā mani pārsteidza, ka visa izrāde ir dzejas formā. No sākuma šķita grūti uztverams pats stāsts, bet to es attaisnoju uz savu notrulināto uztveri par teātri. Pirms tam, visās izrādēs, ko esmu apmeklējis, izņemot JRT “Ziedonis un Visums”, dzejas forma tika pielietota visai reti un epizodiski. Līdz ar to, es (un iespējams arī kāds cits zālē) neesmu pieradis pie šādas formas, kas pēc izrādes šķita nožēlojami. Kāpēc? Par to nedaudz vēlāk.

Pats stāsts ir par mīlas trīsstūri, kurā pašas pamatvērtības ir saglabājušās arī mūsdienās. Mīlestība, kura nāk no sirds. Sākotnējās ilgas vienam pēc otra, iemīlēšanās. Rozā brilles, kā to mūsdienās vairumam patīk dēvēt. Labu darot, cilvēks pierod pie tā visa, līdz brīdim, kad ķermenis sāk prasīt ko vairāk. Rodas iekāre, fiziska iekāre. Vēlme baudīt vēl vairāk, noraut ābolu no ābeles un pagaršot aizliegto augli. Visi mēs zinām to sajūtu, kad vari pagrābt to ko nedrīkst. Vai sajūta materializēsies dzīvē, tas jau ir uz katra paša sirdsapziņas. Izrādē arī parāda nožēlu par padarīto un vārdi “Es to darīju tāpēc, lai pārbaudītu cik stipri mīli mani”, man ilgi paliks atmiņā. Kas šajā izrādē tika izcili parādīts, ir neviennozīmīgais skats uz lietām. Nekas nav balts vai melns. Nav labs vai slikts, pareizs vai nepareizs. Doma par ētiskiem principiem, kas liek cilvēkam iejaukties citu attiecībās un darīt lietas, ko sabiedrība uzskata par nepareizām, liek paskatīties spogulī. Kā var kādu nosodīt, ja neesi izjutis otra piedzīvoto? Izrādē bija vairāki jautājumi, uz kuriem vienu vienīgu atbildi atrast nav iespējams. Šīs atbildes mēs meklējam jau no Šekspīra laikiem un meklēsim vēl ilgi. Šeit arī saskatīju līdzību ar Dailes teātra izrādes “Bovarī kundze” apspēlēto tematiku, ka tā mīlestības un laimes izpausme, ko sajūt viens, otrs tādu rod pavisam savādākā veidā. Ja vienam gribas mīlēt līdz sirds dziļumiem, bet otrs meklē kaisli, tad turpinājumā, agrāk vai vēlāk, parādīsies arī trešais. Un sākumā minētie vārdi, ka ir jāiemīl pašam sevi, lai kāds mīlētu tevi pašu, bija kā naglai pa galvu.

Izrādes laikā sajutu vēlmi pēc pierakstu blociņa un pildspalvu rokās. Gribējās atcerēties dzejas frāzes, jo tās šķita tik aktuālas šībrīža ātrajā ritmā, ka pamatvērtības attiecībās mūsdienu Maslova piramīdā šķiet kā izsmiekls uz tā ko patiešām alkstam.

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, kāpēc pēc izrādes sajutos nedaudz nožēlojami? Izskaidrojums ir viens – teātra pamatvērtības sāk izzust. To, ko rāda cilvēku masām, ir viegli uztveramas atraugas no filmu tipa izrādēm. Scenārijs ir uzrakstīts, nepieciešams neliels šovs, pāris plikumi, rupja lamāšanās un lēti, perversi joki. Pajautājiet sev, cik izrādes no pēdējām ir bijušas BEZ šiem elementiem?

Beidzot varu teikt, ka esmu redzējis teātri augstvērtīgā kvalitātē, kuras pamatā ir klasika ar retoriskiem jautājumiem, uz kuriem skatītājam ir jāatbild pašam sev nevis aktierim jāiebāž ar karotīti mutē un jāsaka “Ēd, sagremo”!

Dodu visas 10 balles.

P.S. Izrāde ilga stundu un teātra izrāde notika blakus Monterosso restorānam vecrīgā. Īsi, kodolīgi un skaisti!

P.P.S. Izrādes apraksts ir vērojams šeit: http://ditasbalcusteatris.lv/portfolio/but-sekspiram/

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s